lvdalogo newLatvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (LVDA) savu sākotni saista ar Latvijas 1. Republikas laiku. Par pirmo vasarsvētku draudžu apvienību Latvijā uzskata ASV misionāra Džema Grēviņa 1927.gadā dibināto Latvijas – Amerikas misiones biedrību (LAMB), kas oficiāli apvienoja sešas draudzes. Patiesībā to bija gandrīz divas reizes vairāk. LAMB rīkoja dievkalpojumus, īpašas svētīšanās sapulces, izdeva žurnālu „Misionārs”, vairākus garīgu dziesmu krājumus.

 

Pēc Grēviņa aizbraukšanas no Latvijas 1930.gadā šī apvienība beidza pastāvēt. 30.gadu sākumā aktīvu darbību sāka Jānis Bormanis, kas nodibināja organizāciju „Vasarsvētku blāzma”. Par vienu no kustības līderiem kļuva ceļu būves inženieris Arvīds Kūmiņš. 1933.gadā A.Kūmiņš Liepājas apgabaltiesā reģistrēja Latvijas Vasarsvētku ticīgo reliģisko apvienību, taču pēc mēneša varas iestādes reģistrāciju anulēja. 1940.gada martā apvienību ar tādu pašu nosaukumu reģistrēja atkal. Šī apvienība pastāvēja līdz jūnijam, kad padomju vara tās darbību pārtrauca.

 

Pēc 2.Pasaules kara okupācijas vara spieda vasarsvētku draudzes pievienoties Baptistu draudžu savienībai, jo valsts politika bija vasarsvētku draudzes oficiāli nereģistrēt. Daļa vasarsvētku ticīgo pievienojās baptistiem, tomēr daudzi atteicās no šīs „piespiedu laulības”, par ko tika apcietināti un nosūtīti uz soda lēģeriem Tālajos Ziemeļos un Sibīrijā. Vasarsvētku draudzēm sākās pagrīdes, nelegālās darbības laiks, kas turpinājās līdz pat M.Gorbačova pārbūves un atklātības laikmetam 80.gadu beigās.

 

1984.gadā Aizputē tika nodibināta neoficiāla vasarsvētku draudžu apvienība, kurā apvienojās gandrīz visas tobrīd Latvijā esošās vasarsvētku draudzes – gan latviešu, gan krievu. Par bīskapu ievēlēja Frici Ozolinkeviču. Par draudžu vienotāju un Latvijas vasarsvētku ticīgo centru kļuva Jelgavas draudze, kas, atšķirībā no citām, bija oficiāli reģistrēta. Caur Jelgavas draudzi apvienībai izdevās izdot dziesmu grāmatu vasarsvētku draudzēm, veikt citas aktivitātes.

 

Gorbačova pārbūves (perestroika) politikas gaisotnē radās iespēja nodibināt oficiālas vasarsvētku draudžu organizācijas. 1988.gadā tika izteikta doma par vienotas PSRS Vasarsvētku draudžu savienības dibināšanu. Taču Latvijā tolaik jau virmoja spēcīgas neatkarības vēsmas un tika pieņemts lēmums dibināt savu – Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību. Diemžēl Latvijas krievu draudzes tradīciju un kultūras atšķirību dēļ nevēlējās turpmāk strādāt kopā ar latviešiem un izveidoja savu apvienību.

 

1989.gada septembra sākumā sanāca draudžu kongress un nodibināja oficiālu Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienību (LVDA). To veidoja Liepājas, Aizputes, Jelgavas, Talsu (Valdemārpils) un Līvānu vasarsvētku draudzes. Cienījamā vecuma dēļ Fricis Ozolinkevičs vairs nevēlējās palikt bīskapa kalpošanā, par apvienības bīskapu tika ievēlēts viņa dēls Jānis Ozolinkevičs. Maskavas ierēdņi nesteidzās apstiprināt šādas nacionālas ticīgo apvienības reģistrāciju, tomēr Latvijas delegācijas uzstājības dēļ LVDA tika reģistrēta 1989.gada 10.septembrī. Tā bija pirmā oficiāli reģistrētā vasarsvētku draudžu apvienība pēckara gados Latvijā un visā Padomju Savienībā.

 

Liels LVDA panākums bija atļauja pirmajai no konfesijām 1989.gadā oficiāli ievest Latvijā Bībeles. PSRS Ministru padomes Reliģisko lietu komitejai tika iesniegts lūgums atļaut ievest 25 000 Bībeļu latviešu valodā. Hamburgas (Vācija) vasarsvētku draudzes „Arche” mācītājs Volfgangs Vegerts apsolīja Bībeles piegādāt. Tika saņemti divi sūtījumi, ko izdalīja ne vien vasarsvētku, bet arī citu konfesiju draudzēm. Visus 25 000 Bībeļu ievest gan nesanāca, jo atvērās robežas un īpašas atļaujas Bībeļu ievešanai vairs nebija nepieciešamas.

 

1996.gadā Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība pievienojās vienai no lielākajām vasarsvētku draudžu apvienībām pasaulē – Starptautiskajai Dieva Draudzei. SDD centrs atrodas Klīvlendā, Tenesijas pavalstī, ASV, taču tā darbojas visā pasaulē – vairāk nekā 150 valstīs. LVDA ir šīs organizācijas pilntiesīga dalībniece. LVDA un SDD attiecības reglamentē speciāls līgums. Tajā ir arī īpaši, Latvijai specifiski punkti, piemēram, noteikts, ka Latvijas draudzēm nav obligāta kāju mazgāšanas tradīcija Svētā Vakarēdiena laikā, kā tas ir citās SDD draudzēs. Tāpat noteikts, ka LVDA augstāko vadītāju Latvijā sauc par bīskapu, kamēr citās SDD draudzēs tas ir superintendants. Aizvadītajos gados ar SDD atbalstu uzcelta LVDA centrālā ēka Jelgavā, nodibināta Latvijas Kristīgās kalpošanas skola. Dieva Draudze sniedz LVDA arī cita veida garīgu un praktisku atbalstu.

 

LVDA sevi uzskata par atjaunotu nevis jaundibinātu organizāciju. Šī pēctecība ir svarīga, jo tieši 30.gados izveidoto apvienību bīskaps Arvīds Kūmiņš ordinēja kalpošanas darbam bīskapu J.Ozolinkeviču. Savukārt krievu Vasarsvētku draudžu centrs, ko arī reģistrēja 1989.gadā, savu darbību sāka kā jauna organizācija.

 

Saskaņā ar statūtiem, LVDA draudzes ir autonomas – draudžu apvienība kalpo organizatorisku un citu kopējā darba jautājumu sekmīgākai risināšanai. Apvienības bīskapam galvenokārt ir administratora un padomdevēja funkcijas, tomēr viņa pienākumos ietilpst arī visu līmeņu mācītāju kandidatūru apstiprināšana un ordinācijas jautājumi. Šajā darbā bīskapam palīdz Mācītāju padome. Augstākā likumdevēja institūcija ir Draudžu kongress, kas sanāk reizi piecos gados.

 

Dibinot LVDA, par vienu no galvenajiem mērķiem tika izvirzīts evaņģelizācijas darbs un vasarsvētku draudžu skaita palielināšana Latvijā, tāpat teoloģiskas mācību iestādes ar latviešu mācību valodu izveidošana. Cits mērķis bija panākt, lai visām draudzēm būtu savas ēkas. Vairāki no šiem uzdevumiem jau īstenoti, pie citiem darbs turpinās. Vasarsvētku draudzēm vēl neapgūta ir Latgale un liela daļa Vidzemes reģiona, kur darbu paredzēts attīstīt nākotnē.