Vēstules no Nepālas

Kategrorija: Mūsējie pasaulē

titulKā zināms, draudze “Dzīvības Avots” šajā vasarā izsūtīja savu pirmo misionāru īslaicīgai kalpošanai Nepālā, kur 2015.gada aprīlī notika spēcīga zemestrīce un joprojām vajadzīga visa veida materiāla un garīga palīdzība. Dieva Gara aicināta uz šo Himalaju kalnu valsti devās mūsu draudzes māsa Lauma Turkova. Nepālā Lauma strādā ar bērniem, mācot tiem angļu valodu un pavadot kopā brīvo laiku. Viņa arī kalpo ar liecību un svētdienskolotājas prasmēm vietējā kristiešu draudzē.

Pirmais, ko piedzīvo katrs eiropietis, kurš pirmoreiz ierodas tik eksotiskā zemē kā Nepāla, ir kultūršoks. Arī Laumai tas negāja secen. Viņa ilgi nevarēja pierast pie satiksmes haosa, kāds valda Nepālas pilsētu ielās un uz ceļiem. Arī lielā nabadzība un nekārtība, kāda vietumis valda Nepālā, bija akmens, kam vajadzēja tikt pāri. Turklāt lielais fiziskais nogurums pirmajā laikā, ko rada dzīve augstkalnu apstākļos, un kultūras, tikumu un paražu atšķirības. Tās ir lietas, ar ko saskaras jebkurš misionārs.

Laumas kalpošanas laiks Nepālā drīz beigsies. Tomēr vēl pirms tam vēlamies publicēt vienu no pēdējām viņas vēstulēm no šīs tālās un mums mazpazīstamās zemes. Lasīsim un lūgsim – varbūt arī kādu no mums Dievs uzrunās un aicinās misijas darbā tepat Latvijā vai citur pasaulē.

****

Sveika, Latvija!

Paldies par vēstuli. Es augstu novērtēju to, ko jūs teicāt par adaptēšanos citās kultūrās, ģimenēs un visā, kas vien nāk kopā ar citu civilizāciju. Tas man lika justies kā normālam cilvēkam, jo neesmu vienīgā, kas to piedzīvojusi.

ielu haoss

Laiks šeit skrien ļoti ātri. Un, par laimi, laiks bija tieši tas, kas man vajadzīgs, lai tiktu pāri kultūršokam. Nu jau esmu pieradusi, ka visi uz mani skatās. Sākumā tas bija satraucoši, bet tagad ir OK. Ļoti interesanta šeit ir satiksme. Pirms kāda laika japāņi uz dažiem krustojumiem uzlika luksoforus, bet pēc pāris dienām nepālieši tos atslēdza un atgriezās pie savām braukšanas tradīcijām. Un tās ir ļoti vienkāršas – brauc, kur un kā gribi, tikai nevienu nesabrauc. Tas diezgan daudz pasaka par Nepālu, bet man šāda kārtība sāk patikt. Šķērsojot ielu, esmu sākusi žestikulēt ar rokām, kā to dara vietējie.

ielas

Vakar, kad biju kopā ar bērniem, palīdzot tiem izpildīt mājasdarbus, pārdomāju, kā vēl spēju viņiem palīdzēt? Un šodien Rosa (mācītāja sieva) pastāstīja, kas būtu uzlabojums, un ka viņiem patīk tas, kā es mācu, jo viņi saprot mani. Problēma ar bērniem ir tā, ka daži nepilda mājasdarbus. Rosa un Tito pieliek daudz pūļu, lai viņi vispār varētu apmeklēt skolu. Bet šie ir lieliski jaunumi – vakar es lūdzu Dievu un jautāju, ko vēl es šeit varu darīt, un šodien Viņš man atbildēja un to parādīja.

skola1

Man patīk pavadīt laiku kopā ar bērniem un viņi ir pieraduši pie manis. Bērni dara to, kas viņiem jādara, izņemot 6 gadus veco Arunu, kurš negrib pildīt mājasdarbus, un, ja nevar izdomāt iemeslu, kāpēc to nedarīt kopā ar mani – tad viņš raksta, bet ar ļoti neapmierinātu un nelaimīgu sejas izteiksmi. Tas izskatās smieklīgi, bet svarīgi ir, lai viņš mājasdarbus pabeigtu. Tomēr es vienmēr esmu laimīga strādāt ar viņiem.

skola2

Rosa deva man iespēju uzrunāt draudzi šosestdien un draudzes jauniešus 22.augustā. Tāpat plānoju vadīt kādas svētdienskolas nodarbības. Es zinu, ka kalpoju varenam Dievam un Viņš mīl gan mani, gan cilvēkus šeit. Tāpēc es lūdzu, lai šis mans īsais laiks Nepālā tiktu izmantots iespējami efektīvi.

sapulce

Nevaru izteikt, cik ļoti man patīk pavadīt laiku ar bērniem pēc skolas. Daudziem no viņiem ir smagi sadzīves apstākļi un citas problēmas, bet es lūdzu, lai vismaz šis mūsu laiks kopā atnestu tiem mazliet prieka. Es ar viņiem pavadu laiku gandrīz katru dienu. Piektdienās viņiem ir “piektdienskola” (jo svētdienās viņi apmeklē nepāliešu skolu). Vakar man bija iespēja sagatavot nodarbības. Ak, cik jautri mums gāja! Mēs runājām par to, ka vienmēr varam aicināt palīgā Jēzu, it sevišķi, ja esam kaut kur “iestrēguši”. Tad mēs spēlējām spēli “Vecmāmiņ, nāc palīgā!”, tikai nesaucām palīgā vecmāmiņu, bet Jēzu. Bija trakoti interesanti. Tas bija lieliski arī bērniem!

berni

Es lūdzu Dievu par veidu, kā vislabāk uzrunāt hinduistus. Es lūdzu un cerēju, ka man būs iespēja runāt ar kādiem hinduistiem. Un notika kas pārsteidzošs. Gāju pa Katmandu un uz brīdi apstājos. Tūdaļ pie manis pienāca tūristu gids un sāka runāt. Teicu – nē, paldies. Taču viņš negāja prom un pat nedomāja apklust. Man radās ideja – ja jau viņš neiet prom, sākšu runāt. Un es sāku dalīties ar Evaņģēliju. Viņš kļuva rupjš un beigās aizgāja dusmīgs, sakot, ka man jau neesot problēmu – es esot balta un bagāta. Jā, taisnība. Taču svarīgākais, ka viņš uzzināja – Jēzus ir vienīgais patiess ceļš un ka Dievs viņu mīl. Viens cilvēks – bet tas ir tikai sākums.

ar vietejiem

Ir lieliski dzīvot kopā ar Sīniju, viņa man izrāda pilsētu un māca daudz jaunu par Nepālas kultūru. Savā ikdienas dzīvē Nepālā varu arī pa īstam novērtēt, cik svarīgi ir brāļi un māsas Kristū.

Lauma

P.S. Šeit es sapratu, cik svētīta esmu, ka varu saukt par savām mājām draudzi “Dzīvības Avots”! Tāpēc sūtu visiem vismīļākos sveicienus!

P.S.S. Nepālas ēdienus mēģinu ēst tikai ar pirkstiem – sanāk vareni.

nam nam rocinam

Atbildēt