Vizbulītes jaunā dzīve

Kategrorija: Liecības

agneseturkovaAgnesei Turkovai Dievs dāvāja otru dzīvi, otru iespēju dzīvot un kalpot Viņam. Briesmīgo slimību, kas lēnām grāva Agneses miesu un personību, Dievs pārvērta atjaunotā miesā un garā. Dievs pārvērta „nejauko” Agnesi jaukajā Vizbulītē – vārds, ko Agnese labprāt kādreiz vēlētos redzēt ierakstītu savos personas dokumentos. Par šo žēlastību Agnese nebeidz pateikties savam Debesu Tēvam un gatava par Viņa mīlestību liecināt citiem.

Agnese: – Esmu uzaugusi kristīgā četru bērnu ģimenē. Kad biju maziņa, vienmēr teicu mammai: „Mammu, es dzīvē nekad nebūšu nejauka! Būšu jauka un mīlīga!” Pēc desmitās dzimšanas dienas man sāka sāpēt galva. Taču, tajā laikā es ļoti simulēju slimības, jo man nepatika iet skolā. Gandrīz katru dienu gāju pie skolas māsiņas ar visdažādākajām sūdzībām un gandrīz katru dienu mani sūtīja mājās. Tāpēc neviens īsti neticēja, ka man sāp galva – domāja, ka kārtējo reizi simulēju.

Vidusskolas laiks bija briesmīgs. Galva sāpēja ar katru gadu vairāk. Sāpes bija tik spēcīgas, ka vairs īsti nesapratu, kas notiek apkārt. Nevarēju pakustināt galvu, gar acīm zibēja melni pleķi. Arī, kad galva nesāpēja, bija tāda sirreāla sajūta. Man vienmēr šķita, ka kāds ir aiz manis, ka kāds mani izseko. Kad sēdēju ar muguru pret sienu, šķita, ka kāds aiz manis stāv, un tas nav nekas labs.

Vidusskolā visiem stāstīju, ka ticu Dievam un esmu kristiete – nelietoju alkoholu, nesmēķēju, esmu jauks cilvēks. Taču realitātē es to visu darīju. Mani izsmēja par to, ka esmu kristiete. Skolasbiedrus neuztrauca tas, ka lietoju alkoholu, bet tas, ka ticu Dievam. Mani centās visādi pazemot.

Skolotāja teica, ka manī dzīvojot divi cilvēki – viens jauks, bet otrs – briesmīgs, ļauns, nejauks cilvēks. Biju ļoti naidīga, ienīdu sevi un citus. Centos sevi visādi sodīt – dauzīju rokas pret sienu līdz zilumiem, griezu plaukstas. Tomēr nekad nemēģināju izdarīt pašnāvību, kaut arī ļoti gribēju mirt, jo sapratu – ja izdarīšu pašnāvību, nonākšu ellē! Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no pašnāvības. Dažkārt dauzīju galvu pret sienu vai grīdu. Biju ļoti vardarbīga – raustīju jaunāko māsu aiz matiem, kopš mazotnes ienīdu savu brāli, metu pa gaisu priekšmetus, ar visiem strīdējos. Dzīve šķita briesmīga un es nesapratu, kāpēc Dievs vēl tur mani šajā pasaulē.

Galvas sāpes kļuva ļoti stipras. Kad noliecos, galvā jutu lielu spiedienu. Pēc vidusskolas sāku mācīties Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Domāju: šis ir jauns sākums, tagad mēģināšu dzīvot pareizi! Biju pat nolūkojusi draudzi, kuru apmeklēt. Taču vienā brīdī sapratu, ka, paliekot kristiete, nevarēšu dabūt, ko gribu – ne puisi, ne citas lietas. Kad kādam pateicu, ka esmu kristiete, visi uz mani jocīgi skatījās. Dievs man reāli traucēja.

Domāju, ka, atsakoties no Dieva, dabūšu visu, ko sirds kāro. Sāku kārtīgi ballēties, vēl vairāk lietot alkoholu. Man nekad nebija gana – es dzēru tik stipri, ka nereti zaudēju saprātu. Katru reizi, kad braucu uz mājām, lūdzu: „Dievs, tikai nepasaki mammai, ko esmu darījusi!” Es zināju, ka Dievs var to atklāt. Vienmēr centos ātri tikt prom no mājām atpakaļ uz Jelgavu.

2010. gada Ziemassvētkos mācībās bija liels pārtraukums un es nolēmu braukt uz mājām. Mājās sākās ārprātīgi strīdi ar mammu. Pienāca 24. decembris – Ziemassvētki. Man tik ļoti sāpēja galva, ka fiziski nespēju to pat pakustināt. Kļuva slikti un es aizgāju gulēt. Nākamajā dienā vecāki bija kaut kur aizbraukuši un man atkal kļuva slikti. Sāpes bija mežonīgas. Māsa piezvanīja mammai, kas teica, ka jāsauc ātrā palīdzība. Es teicu: „Nē, nevajag ātro palīdzību, man viss ir kārtībā!” Kaut kā mani tomēr pielauza. Ātrie piedāvāja doties uz slimnīcu, bet es pretojos. Tomēr arī viņiem izdevās mani pielauzt.

Slimnīcā mani nosūtīja uz datortomogrāfiju. Pienāca ārsts un teica, ka būšot jāpaliek slimnīcā. Prasu, kāpēc? Viņš saka; „Nu, jums tur laikam ir smadzeņu audzējs.” Man acis lielas. Pirmā doma: esmu tik jauna, es nevaru mirt! Mani veda uz palātu un es tikai raudāju. Palātā sapratu, ka jāsakārto savas attiecības ar Dievu. Sāku meklēt Bībeli latviešu valodā, staigāju pa palātām, taču nevienam tādas nebija. Tad iegāju tualetē, nokritu uz ceļiem un no sirds lūdzu Dievam piedošanu par visu.

Neatceros gandrīz neko no tā, kas notika nākamajās dienās. Operācija notika 30. decembrī. Tai vajadzēja ilgt sešas stundas, taču tā ilga astoņas stundas. Pārsteidzošākais bija, ka pusstundu pēc operācijas es pati pamodos. Bet par to visu vairāk pastāstīs mani mamma.

Linda Turkova: – Kad Agnese piezvanīja no slimnīcas un pateica, ka viņai ir smadzeņu audzējs, mums iestājās šoks. Tajā brīdī viss sagriezās kājām gaisā. Sajūtas bija briesmīgas. Pirmā bija vainas sajūta, ka neesam likušies par viņas sāpošo galvu ne zinis. Taču es sapratu, ka apsūdzības nenāk no Dieva. Un Dievs noņēma šo nastu. Nākamais bija jautājums: kāpēc? Bet Dievs man pateica: „Nejautā, Es nekad tev neatbildēšu uz šo jautājumu!” Un es arī nekad vairs neesmu jautājusi.

Tad Valērijs atcerējās, ka viņa priekšnieka draugs strādā Gaiļezera slimnīcā. Viņš piezvanīja, lai caur šo dakteri kaut ko vairāk uzzinātu. Aizbraucām uz slimnīcu. Kad iegāju pie Agneses, viņas pirmie vārdi bija: „Man ir bail nomirt!” Mēs kopīgi lūdzām Dievu un tajā brīdī es sajutu Svētā Gara pieskārienu: mēs tiksim ar visu galā! Vienalga, kas ar viņu notiks – vai viņa būs paralizēta vai nomirs. Manī ienāca tāds spēks, ka sapratu – ar jebkuru situāciju, kas nāks, kopā ar Dievu mēs tiksim galā.

Pēc tam bija saruna ar ārstu. Dakteris Kaspars Auslands mums visu pastāstīja un izskaidroja. Viņš mūs nebiedēja, bet godīgi izstāstīja visu, kas var notikt operācijas laikā. Viņš teica, ka operāciju jāveic pēc iespējas ātrāk, jo audzējs var nosprostot smadzeņu šķidrumu plūsmu un Agnese var iekrist komā, no kuras vairs neatgriezīsies. Jāteic, šis ārsts mums bija paša Dieva sūtīts. Šāda tipa audzējs Latvijā parādās reizi piecos gados un ir maz ārstu, kas to spēj operēt. Bet dakteris Auslands tikai pusgadu pirms tam bija atbraucis no Austrālijas, kur praktizējās tieši šī tipa audzēju operēšanā.

Dienas līdz operācijai es nosēdēju pie viņas palātā. Mēs sakārtojām mūsu attiecības, kas pēdējos gados bija gandrīz izjukušas. Arī Agnesei Dievs bija pateicis, ka ar viņu viss būs labi. Mēs nezinājām neko vairāk – tikai to, ka viss beigsies labi. Sēžot palātā, mani pārņēma dīvainas sajūtas. Brīžiem šķita, ka esmu šajā situācijā atstāta viena. Bija svētku laiks, visiem notika kādas svinības, bet es te viena sēžu. Tajā brīdī es gandrīz fiziski sajutu, ka Jēzus ir klātesošs tajā telpā. Ka Viņš sēž kopā ar mums, ka mēs esam trijatā. To nevar izstāstīt vārdiem, taču es sapratu – Viņš ir šeit! Viņš mani nes, Viņš mani tur. Šo sajūtu nekad nevar aizmirst.

Uz operāciju Agnese gāja ļoti mierīga, kaut zinājām, ka viņa var nomirt, tikt paralizēta, viņai var būt atmiņas zudumi. Dakteris piezvanīja vairāk nekā pēc astoņām stundām un teica, ka operācija bijusi smagāka nekā domāts un audzēju nav varējuši izņemt pilnīgi, lai nesāktos liela asiņošana. Mana pirmā doma bija: kā tad tā, Dievs, Tu taču apsolīji, ka viss būs labi?! Kāpēc tad nav izņemts viss audzējs? Un tad es saņēmu Dieva apsolījumu no Marka evaņģēlija: „Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas ir iespējamas!” Es cieši pieķēros šiem vārdiem un ticēju, ka Dievs turpinās dziedināt arī pēc operācijas. Es zināju: ja Dievs ko apsola, tas notiek!

Agnese: – Pēc pamošanās es uzzināju, ka operācijas laikā man galvā sākusies neliela asiņošana un sapratu – ja es pirms tam nebūtu lūgusi Dievam piedošanu, būtu aizgājusi. Es būtu nomirusi un nonākusi ellē. Tajā brīdī man tas bija saprotams it skaidri. Nav vārdos aprakstāma šoka un izbīļa, bet tajā pašā laikā arī atvieglojuma sajūta, kad to sapratu.

Visu 31. decembri nogulēju un 2011. gada 1. janvārī pamodos jauka, smaidīga, mīļa un pozitīva. Nebija vairs drausmīgo galvassāpju. Tāpēc es šo dienu uzskatu par savu otro dzimšanas dienu. Jau neilgi pēc operācijas, kad vēl nebija atjaunojusies līdzsvara sajūta, es pati gāju uz tualeti, jo nespēju pieļaut, ka kārtošos kaut kādā pīlē. Vienu reizi gan nokritu, bet viss galu galā beidzās labi. Tā priekš manis bija liela uzvara.

Linda Turkova: – Pēc operācijas nākamajā rītā Agnesi jau veda uz nodaļu. Viņi bija domājuši, ka apmēram tajā laikā viņu tikai sāks modināt. Sēžot pie Agneses gultas, es kādā brīdī sāku raudāt. Biju ļoti nogurusi, tuvu spēku izsīkumam. Sāku lūgt par viņu: „Dievs, lūdzu, dziedini!” Pēc šīs lūgšanas sākās strauja izveseļošanās. Jau tajā pašā vakarā viņa sāka sēdēt un spert pirmos soļus. Tas bija fantastiski, kā ar katru dienu atjaunojās visas viņas organisma funkcijas. No cilvēciskā redzes viedokļa, tas bija neticami ātri un neticami labi. Jau nedēļu pēc operācijas viņa pati savām kājām izgāja no slimnīcas.

Pēc slimnīcas Agnesei bija nozīmēts apstarošanas kurss. Taču laiku pa laikam viņai parādījās dažādi simptomi, piemēram, galvassāpes. Bet ārsts taču bija teicis, ka galvassāpēm nevajadzētu būt. Šādos brīžos es vienmēr atcerējos Dieva apsolījumu, ka ar mums viss būs kārtībā. Un tā arī bija. Bet Dievs man pateica vēl ko – lai es nekad neaizmirstu, ko Viņš mūsu labā izdarījis.

Agnese: – Sākumā manējie domāja, ka mans jaunais, pozitīvais imidžs būs tikai uz brītiņu, taču pēc atgriešanās mājās viss joprojām bija tāpat. Māsa pat teica: „Wow, tu beidzot esi normāls cilvēks! Ar tevi var runāt!” Sakārtoju arī attiecības ar mammu. Ja mamma nebūtu bijusi kopā ar mani slimnīcā, domāju, ka iznākums nebūtu tik pozitīvs. Es nebūtu tik ātri izveseļojusies, jo mamma man bija liels atbalsts, iedrošinājums un iepriecinājums. Uzzināju, ka cilvēkiem, kam bijušas šādas operācijas, pēc tam radušās komplikācijas, pat aklums vai paralīze. Bet es biju pilnīgi vesela – varēju kustināt visus locekļus, nebija no jauna jāmācās iet uz tualeti, ēst.

Tomēr sapratu, ka manās attiecībās ar Dievu viss nav labākajā kārtībā. Laiku pa laikam es atslābstu, vairs nelasu Dieva Vārdu, esmu skumja, nomākta. Tad atkal pieceļos, saņemos, bet pēc tam atkal atslābstu. Sāku lūgt Dievu, lai Viņš man neļauj būt remdenai. Es tik ļoti nevēlos atgriezties pagātnē. Es skaidri zinu, ka Dieva klātbūtnē nevar pastāvēt nekas nesvēts. Es biju nožēlojusi grēkus, bet nebiju piedevusi pati sev. Sātans man visu laiku atgādināja kādu grēku. Bet tad sāku lasīt Reinharda Bonkes grāmatiņu „No mīnusa uz plusu”. Tur ir kāda aina, kad vīrietis un sieviete stāv Dieva tiesas priekšā un sātans viņus apsūdz. Jēzus viņam jautā: „Kur ir tavi pierādījumi?” Izrādās, sātanam nav pierādījumu, jo Jēzus ir samaksājis par šo cilvēku grēkiem. Tajā brīdī manī ienāca pilnīga brīvība. Tagad, kad velns atkal nāk ar apsūdzības domām, es saku: „Ir piedots!” Tagad mana vislielākā sirds lūgšana ir, lai nekad neesmu remdena un Dieva uguns vienmēr degtu manī.

Atbildēt